Sākums > Jaunumi > Mākslas terapija kā veselības aprūpes joma

Mākslas terapija kā veselības aprūpes joma

Pievienots

Veselība un slimība. Kā mākslas terapija var palīdzēt atveseļoties?

Veselība un slimība. Kā mākslas terapija var palīdzēt atveseļoties?

Ārstniecībai būtu jābūt integratīvai, vērstai uz pacientu kopumā, uz tādu veselības aprūpi, kas sniedz konkrētajam pacientam vislabāko rezultātu un ir uz pierādījumiem balstīta. Mākslas terapija ir viena no šādām veselības aprūpes jomām - multidisciplināras aprūpes sastāvdaļa.

Mēs labi zinām, ka ne visu slimību ārstēšanai der zāles. Ļoti bieži notiek organisma izdziedināšanās, arī šķietami sarežģītās situācijās. Mūsu dzīves uztvere, emocijas, attieksme pret cilvēkiem un situācijām, pieredze, ko esam ieguvuši bērnībā, jaunībā un briedumā, attiecībās, notikumos un veidā, kā to izreaģējam, - tas viss atstāj nospiedumus un atmiņas gan dažādās mūsu smadzeņu daļās, gan arī zemapziņā, gan iekšējos orgānos, muskuļos un pat kaulos. Tas, kā mēs pielāgojamies situācijām, aizsargājamies, konfrontējamies vai rīkojamies, un tas, kā jūtas mūsu ķermenis, ir lielā mērā saistīts ar mūsu uztveri un emocijām.

Mūsdienās neirozinātnieki pētījumos pierādījuši un apstiprinājuši arī senu, gadu tūkstošiem zināmu patiesību (piemēram, no ājurvēdas rakstiem), ka fiziskās un psihiskās veselības pirmsākums meklējams jau bērna ieņemšanas brīdī. Īstenībā vēl pirms tam, jo bērna veselība vai slimība saistīta ar vecāku fizisko un emocionālo veselību, vidi un uzturu. Neiro-zinātne apliecina mūsu emociju saistību ar limbisko sistēmu un dziļākajām smadzeņu struktūrām - stumbru, garozu, kā arī endokrīnajiem, iekšējās sekrēcijas dziedzeriem, zarnu darbību, iekšējo orgānu funkciju un fizioloģiju vai patoloģiju. Organisms savā sarežģītajā hormonālajā un neirālajā regulācijā ir tik gudrs, ka jau intrauterīni spēj pašregulēties. Ne velti bērni vislabāk spēj paust savas emocijas un vajadzības, jo tas ir fizioloģiski. Tātad mums visiem piemīt dabiska māksla pašregulēties. Tomēr dzīves laikā bieži šo spēju ignorējam vai noliedzam.

Jau 18. gadsimta beigās Filips Pinels psihiatriskajā klīnikā Parīzē novērtēja slimnieku spontāni radītos mākslas darbus, bet Pjērs Zanē hipnozi un drāmu izmantoja pacientu traumatiskas pieredzes izspēlē -ar mērķi piedzīvot atklāsmi un pārveidot pacientu pieredzi. Mākslas vēsturnieks Hanss Princhorns, kurš vēlāk kļuva par psihiatru, sāka interesēties par mākslas ietekmi uz garīgi slimiem cilvēkiem un atzīmēja, ka māksla ir dabisks pretlīdzeklis personības dalīšanās un atsvešināšanās gadījumos šizofrēnijas pacientiem. Viņš arī novēroja, ka mākslā īpaši spilgti izpaužas nomākti, izolēti un depresīvi cilvēki.

Mākslas ietekmi uz cilvēka fizioloģiju un psiholoģiju klīniskajā vidē sāka pētīt 20. gadsimtā, piedāvājot to kā daļu no atveseļošanās un dziedināšanas procesa, piemēram, mūzikas spēlēšanu un klausīšanos, vizuālo mākslu un gleznošanu. 20. gadsimta 40.-50. gados māksla pakāpeniski ienāca veselības aprūpes kontekstā somatisku un psihiatrisku pacientu dziedināšanā, uzlabojot pacienta psihisko stāvokli caur emocijām un radošumu, tādējādi palīdzot pacientam uzlabot arī fizisko stāvokli. 20. gadsimta vidū mākslas terapija tika nošķirta kā atsevišķs jēdziens, un tai tika piešķirts oficiāls statuss, definējot emocionālos un sociālos mērķus un izmantošanas rezultātu klīniskā vidē.

Mākslas terapija (vizuāli plastiskās mākslas terapija) jau 15 gadus Latvijā ir viena no četrām mākslu terapijas specializācijām - līdzās mūzikas, deju un kustību, drāmas terapijai -, kurā izmanto mākslu un radošo procesu terapeitiskā kontekstā, lai uzlabotu un veicinātu cilvēka garīgo, emocionālo un fizisko labklājību.

Kā tas notiek? Mākslas terapijā cilvēks tiek aicināts savas domas, emocijas, jūtas un vajadzības uzzīmēt, izveidot no māla vai plastilīna, salikt kā kolāžu no attēliem vai atrast citu piemērotu mākslinieciskās izteiksmes veidu - izmantojot simbolus, tēlus vai metaforas. Nav nepieciešamas iepriekšējas vai īpašas prasmes mākslā, jo svarīgs ir pats radošais process, iztēle un atklāsmes, kas rodas drošā un atbalstošā vidē profesionāla mākslas terapeita klātbūtnē. Šeit nav svarīga estētiska skaistuma radīšana, un māksla tiek izmantota kā tilts simboliskai saziņai ar zemapziņu, lai vispirms sevi izpaustu bezvārdu "valodā" un pēc tam atklātu to individuālo nozīmi sarunā ar mākslas terapeitu.

Bieži vien pacienti jautā - vai pēc viņu zīmējumiem nosaka diagnozi? Gan jā, gan nē, jo tikai zīmējums bez autora refleksijas, sarunas par radīto tēlu vai simbolu saturu un personīgo nozīmi būs maz informatīvs. Mūsdienās mākslas terapeita rīcībā ir dažādi projektīvie un objektīvā izvērtējuma testi, mākslā balstīta izvērtēšana, formas un satura, grūtību un situāciju analīze, kas ir zinātniski pierādīti un izstrādāti medicīnas tehnoloģiju aprakstā. Šie instrumenti apvienojumā ar pacienta refleksiju un stāstu palīdz mērķtiecīgi izvērtēt, organizēt un vadīt mākslas terapijas procesu atbilstoši katra cilvēka vajadzībām, formulēt mākslas terapijas mērķus un uzdevumus atbilstoši konkrētā cilvēka vēlmēm un iespējām, kā arī novērtēt rezultātu terapijas beigās.

Mākslas terapijā var izmantot ļoti dažādus materiālus: zīmuļus, krītiņus, flomāsterus, ogli, guašu, ūdens krāsas, tušu, baltus un krāsainus papīrus, līmi, mālu, plastilīnu, ģipsi, dabas materiālus u.c. Sākot mākslas terapiju, katrs ar tiem var iepazīties un izmēģināt, arī izvēlēties, ar kādiem materiāliem strādāt, vai arī tos piedāvā mākslas terapeits.

Bieži terapijas sākumā var izmantot arī dažādus metaforiskus attēlus vai kolāžas, jo tie palīdz atraisīties simboliskai uztverei. Mākslas terapijā var analizēt arī cilvēka sapņus, jo tajos bieži atspoguļojas zemapziņas materiāls saiknē ar reālo dzīvi.

Bieži somatiskās slimības ir pacientu iekšējo vai attiecību konfliktu iznākums, kuru sarežģītie cēloņi noslēpti dziļi zemapziņā. Mākslas terapijas rezultātā radītie simboli un tēli tad kļūst transformējoši, jo pacients ir kontaktā ar tiem - arī starp terapijas sesijām. Lai notiktu pārveide jeb transformācija, kaut kam nozīmīgam jānotiek personības afektīvajā pārdzīvojumā, un zemapziņas tēli iegūst individuālu nozīmi. Mērķis ir atklāt zemapziņas izstumto materiālu, veicināt pacienta izpratni par savas uzvedības nozīmi un saistību ar apslēptajām emocijām.

Tieši savu emociju atpazīšana un nosaukšana sākotnēji bieži sagādā grūtības, jo lielai cilvēku daļai ir neierasti kontaktēt ar savām emocijām. Terapeita klātbūtnē gan emociju iepazīšana, gan radošais process kļūst jēgpilns, jo saudzīgā veidā, mainoties uztverei par situācijām un priekšstatiem par sevi, mainās attieksme pret sevi un citiem. Šādās attiecībās vienmēr mainās gan pacients, gan viņam tuvie cilvēki. Piemēram, atpazīstot savas emocijas un tās izstrādājot ar tēlu un simbolu palīdzību, mazinās simpātiskās nervu sistēmas aktivitāte, jo radošums stimulē parasimpātisko nervu sistēmu, tā rezultātā mazinās sāpes un trauksme.

Mākslas terapija notiek gan individuāli, gan grupās, pieaugušajiem un bērniem. Atkarībā no konkrētā cilvēka vajadzībām sesija var ilgt 30, 60 vai 90 minūtes. Mākslas terapiju iesaka garīgu, somatisku un psihosomatisku slimību gadījumos, būtībā arī jebkuru hronisku slimību gadījumos, kad nepieciešams mazināt slimības, traucējuma vai problēmas radītās sekas. Piemēram, tā mazina gan depresiju, gan trauksmi, gan sāpes, arī asinsspiedienu, seksuālus un uzvedības traucējumus.

Mākslas terapija palīdz rehabilitācijas procesa un arī palīdz pārvarēt traumatisku pieredzi (šķiršanās, zaudējums, onkoloģiska slimība). Mākākslas terapija palīdz atpazīt, izpaust un izstrādāt emocijas, palīdz mainīt uztveri, veidot jaunus uzvedības un attiecību modeļus, palīdz pārvarēt dažādas dzīves situācijas, kas agrāk šķita nepārvaramas, palīdz atveseļoties dažādās klīniskās situācijās, pārdzīvot krīzes situācijas dzīvē un mazināt somatiskās sūdzības, kad cilvēki palīdzību meklē gan pie dažādu specialitāšu ārstiem - psihiatriem, narkologiem, ginekologiem, urologiem, neirologiem, kardiologiem, ģimenes ārstiem, psihoterapeitiem, gan dažkārt arī pie psihologiem. Tāpēc svarīga ir sadarbība un paša pacienta vēlme vērsties pēc palīdzības.

Pilns raksts lasāms žurnāla "Ārsts.lv" marta izdevumā. Konsultē "Diplomātiskā servisa medicīnas centrs" Ginekoloģe, dzemdību speciāliste Dita Baumane-Auza.